Vai jūs zināt, kāpēc Bēthovena “Devīto simfoniju”
varēja izdot tikai divus gadus pēc tapšanas?
Tieši šī paša iemesla dēļ ASV ik gadu mirst pieci līdz septiņi tūkstoši pacientu – tāda ir nomācošā statistika. Un vairāk nekā miljons saskaras ar nopietnām komplikācijām.
Iemesls ir pilnīgi
banāls un ļoti, ļoti sens – tas ir slikts rokraksts (mūsdienu valodā –
disgrāfija).
Ārstu rokraksts, protams, kuru receptes un norīkojumi tiek pārprasti – ASV ik gadu izraksta vairāk nekā trīs miljardus recepšu, taču pat neliels pārpratumu procents rada solīdus pacientu zaudējumus.
Bet izcilā vācu komponista rokraksts bija tik slikts, ka
viņa tikko sacerētās partitūras varēja analizēt un sagatavot drukāšanai tikai
viens speciālists, kurš daudzus gadus bija strādājis ar Bēthovenu un bija
iemācījies atšifrēt viņa skribelējumus un piezīmes.
Laikā, kad tika uzrakstīta izcilā “Devītā”, šis brīnišķīgais palīgs jau bija miris, un Bēthovens nolīga divus sekretārus, lai tie pārrakstītu viņa darbu tīrrakstā (“Devītajā simfonijā” bija vairāk nekā divsimt mūzikas lappušu). Un pat tad, kopā rakstot, šie centīgie strādnieki tikai pāris gadu laikā tika galā ar komponista rēbusu.
Ir liecības, ka arī Bēthovena runa nebija pārāk saprotama,
tāpēc viņam, iespējams, varēja būt disleksijas forma (#dysmusia), kas viņam
liedza skaidri izteikt savu muzikālo domu.
Vēl vēsture liecina, ka Bēthovena laikā Vīnē dzīvoja vijolnieks Džordžs Bridžtauers. Viņš izcēlās citu starpā – pirmkārt, kā pārdabiski izcils virtuozs; otrkārt, kā ļoti izskatīgs mulats.
Tajā laikā Vīnē bija maz mulatu, un Bridžtauers bija ļoti
labi pamanāms. Džordžs visiem stāstīja, ka ir Āfrikas princis un ka mācījies
pie paša Haidna; bet tas viss nebija taisnība. Patiesība bija tāda, ka Bridžtauers
bija žilbinošs vijolnieks un sniedza koncertus kopš septiņu gadu vecuma. Viņš
lūdza Bēthovenu uzrakstīt viņam sonāti, un Bēthovens piekrita. Un ne tikai uzrakstīt,
bet arī kopā spēlēt. Bridžtauers bija laimīgs.
— Jūs labi mākat lasīt no lapas, Džordž? – Ludvigs jautāja Bridžtaueram.
– Jā gan, – Džordžs bija nedaudz apmulsis, – bet kas?
“Nekas,” sacīja Bēthovens, “es vienkārši jautāju.” Un apsēdās
rakstīt sonāti.
Sonātes rakstīšana diemžēl virzījās lēni, un koncerta datums nepielūdzami tuvojās. Dažas dienas pirms koncerta Ludvigs krita panikā un steidzīgi piemeistaroja sonātei gatavu finālu – no trīsdesmitā opusa – labi, ka vismaz tonalitātes sakrita; un, lai neviens neuzminētu, viņš trīsdesmitajam opusam vēlāk pierakstīja jaunu finālu – variāciju formā. Tādējādi visas trīs daļas sanāca dažādās tonalitātēs, un kopš tā laika visi teorētiķi ir lauzījuši galvas par to, ko autors ar šo gribēja pateikt. Koncerta dienā Ludvigs pamodās puspiecos no rīta un nosūtīja ziņnesi pēc sava audzēkņa Raisa.
“Sēdies,” Bēthovens pavēlēja Raisam,
“izraksti vijoles partiju atsevišķi, man vakar nebija laika.” Un
Raiss, protams, uzrakstīja to, ko paspēja – un paspēja viņš tikai pirmo daļu. Bridžtaueram
nācās spēlēt otro un trešo daļu no partitūras, ko Bēthovens cita starpā
aizsedza ar savu ģeniālo pakausi.
Bet viņi nospēlēja labi. Un pat sarīkoja nelielu performanci
– vijolniekam partijā bija nepabeigta rindkopa, bet viņš to atkārtoja nopakaļ
Bēthovenam – Bēthovens pielēca kājās un turpat uz skatuves metās pie viņa, lai
apskautu. Ludvigam bija tāda maniere – viņš reiz apskāva kontrabasistu Dragonetti.
Ar visu kontrabasu.
— Kas Jums rakstīja partitūru, Ludvig? – Džordžs jautāja pēc koncerta. – Rokraksts ir šausmīgs. “Es,” Bēthovens atbildēja, “es pats to rakstīju. Un Jūs patiešām labi lasāt no lapas, Džordž.” Viņš šo sonāti gandrīz veltīja Bridžtaueram un pat izdomāja smieklīgu apakšvirsrakstu – “una sonata mullatica”.
Tomēr, pavisam drīz Bēthovens un Bridžtauers sastrīdējās – protams, kādas dāmas dēļ. Sonāti nācās veltīt citam vijolniekam – Rodolfam Kreiceram; un, lai gan Kreicers to nekad mūžā nav nospēlējis, nosaukums palika …
Brīvi tulkots no Maria Pustovit, oriģināls šeit: https://www.facebook.com/groups/151892202783841/permalink/524067945566263/